Homeopātiskais
mājas ārsts

Izdevēja ievadvārdi

Zinātne (lat. val. Scientia – zināšanas, zinošs) ir cilvēka darbības nozare, kuras mērķis ir iegūt zināšanas. Savukārt šīs zināšanas tiek iegūtas mērķtiecīgi zinātniekiem apkopojot un analizējot datus, ko tie iegūst veicot novērojumus, pētījumus un eksperimentus. Pēc tam iegūtās zināšanas ļauj teorētiski izskaidrot, kā norisinās dažādi procesi un parādības gan dabā, gan sabiedrībā. Par zinātni sauc arī zināšanu sistemātisku kopumu kādā noteiktā sfērā.

Homeopātijas kā zinātniskās farmakoterapijas (gr. val. pharmakon – zāles, therapeia – ārstēšana), kura balstīta uz noteiktiem likumiem un eksperimentālās bāzes, pamatlicējs ir vācu zinātnieks, ārsts, ķīmiķis, matemātiķis, filozofs, lingvists Samuels Hanemans (Christian Friedrich Samuel Hahne- man 1755.–1843.). Hanemans pārvaldīja astoņas valodas, to skaitā arī sengrieķu valodu, kas ļāva viņam izstudēt sengrieķu ārsta Hipokrāta (Hippokrates 460.–375.g.p.m.ē.) oriģināldarbus. Hipokrāts pirmais uzsāka veidot zinātnisko medicīnu, veidojot klīniskās medicīnas pamatus. Viņš arī noformulēja galvenos tās principus – ārsta uzdevums ir izārstēt slimnieku un saglab āt viņa veselību. (Ārsts = filozofs, jo nav starpības starp gudrību un medicīnu). Pasaules ārsti seko Hipokrāta rakstītajam ārsta zvērestam.

Hipokrāts noformulēja divu veida ārstēšanas pamatprincipus – „Similius similia curentur ” – līdzīgais ārstē līdzīgo un „Contraria contrarius curentur”– pretējais ārstē pretējo. ”Līdzības” princips medicīnā izrādījās ievērojami sarežģītāks par „pretējā” principu. Hipokrāta sekotājs romiešu ārsts Klaudijs Galēns (Klaudius Galenus 131.-201.g.p.m.ē.) ārstēšanas pamatā lika „pretējā” principu, ignorējot „līdzīgā” principu. Viņš iedalīja zāles pēc slimības simptomiem – uzbudinošās zāles, nomierinošās zāles, sāpes remdējošas zāles, caurejas zāles etc. Galēns pirmais apvienoja tā laika daudzās un dažādās skolas, sistēmas, spriedumus un novērojumus, turpinot veidot zinātnisku pieeju medicīnā. Izmaiņas klasiskajā medicīnā ienesa Paracelss (Paracelsus jeb Theophrastus Philippus Aureolus Bombastus von Hohenheim 1493.-1541.). Viņš kļuva par pamatlicēju reformātiskai mācībai par Makrokosmosa un Visuma vienotību ar Mikrokosmosu un Cilvēku, par ķīmisko procesu vienotību. Cilvēka organismā notiek ķīmiskas reakcijas, nevis vienkārša „sulu sajaukšanās un uzsūkšanās”, kā uzskatīja līdz tam. Paracelss pirmais parādīja dabā un organisma iekšienē noritošo procesu analoģiju. Pēc viņa uzskatiem, cilvēka daba ir vispilnīgākā un tāpēc tā valda uz Zemes un sevī ietver citas uz Zemes esošo valstību elementus – no dzīvnieku, augu un minerālu pasaules. Tāpēc katrā no šīm valstībām jāmeklē savas izveseļošanās avots no dažādām saslimšanām. Līdz ar „līdzības” principu, tie bija homeopātijas priekšvēstneši. Paracelss, sekmīgi ārstējot slimniekus, praksē pierādīja savu taisnību.

Samuela Hanemana vislielāko interesi, studējot arī iepriekšminēto autoru darbus, radīja „līdzības” principa realizācija medicīnā. Viņš negāja Galēna pēdās, jo praksē redzēja, ka cīņa ar slimības simptomiem (t.i. ar slimības sekām) rada īslaicīgu rezultātu, biežāk saslimšana pastiprinās un padziļinās. Vienlaicīgi zāļu lietošana lielās devās bieži izsauc slimnieku saindēšanos un slimības paasināšanos. Savietojot savas mācības ar tulkotāja darbu, pateicoties savam poliglota talantam, Samuelam Hanemanam bija iespēja padziļināti iepazīt ķīmiju, farmakoloģiju, medicīnu u.c.

Iztulkotos darbus viņš papildināja ar pašrocīgiem kritiskiem komentāriem, būdams uzticīgs savai devīzei – dzīvot ar savu prātu. Tulkojot slavena skotu farmakologa von Cullen izstrādāto Materia Medica un tajā atrodot neviena nepierādītu autora apgalvojumu, ka hīnas koka mizas ārstnieciskā iedarbība it kā saistīta ar tās „uzbudinošo iedarbību uz kuņģi”. Šis apgalvojums ierosināja Hanemana kritisko prātu veikt eksperimentus. 1790. g. viņš nolēma pārbaudīt Von Cullen apgalvojumu ar ģeniālu vienkāršību, veicot medikamenta pārbaudi uz sevi. To var uzskatīt par homeopātijas dzimšanu. Tās pirmais princips tika atklāts eksperimenta rezultātā. Medikamenta iedarbība jāpārbauda uz veselajiem. Turpmākos sešus gadus Hannemans veica pārbaudes eksperimentus, izmēģinot dažādu medikamentu iedarbību uz sevi un saviem ģimenes locekļiem. Jo vairāk eksperimentēja, jo ciešāk pārliecinājās par savu pieņēmumu pareizību. Homeopātijas otrais princips – Līdzības princips, pirmoreiz izklāstīts 1796. g. publikācijā un pieņēma sekojošu klasisku formu: Lai ārstētu precīzi, droši, ātri un pārliecinoši, katrā konkrētā gadījumā izvēlies tikai tādu preparātu, kurš var izsaukt tādu stāvokli, kurš ir līdzīgs (homoion pathos) tām ciešanām, kuras būs jādziedina, jeb similia similibus curentur.

Tāpat Samuels Hanemans ieviesa terminus allopātija (gr.val. allo – cits, pathos – slimība) – ārstēšanā izmanto vielas, kuras izsauc slimības cēloņa izraisītajām sekām pretēju iedarbību (pretdrudža, pretsāpju utt.), un homeopātija (gr.val. homoin – līdzīgs, pathos – slimība) – ārstēšanā izmanto tādu preparātu mazas devas, kurš lielās devās izsauc simptomus, kuri ir līdzīgi konkrētā pacienta saslimšanas izpausmēm, simptomiem. Slimības nosaukumu – diagnozi (gr. val. diagnosis – uzzināšana, noteikšana) – pamato ar patoloģisko pazīmju reģistrāciju, kuru atklāšana un traktēšana ir atkarīga no zinātnes attīstības līmeņa un ar laiku var mainīties. Praktiski pielietojot ”līdzības” principu ārstniecībā, jāvadās un jāņem vērā katra konkrētā pacienta saslimšanas individuālie simptomi nevis slimības nosaukums. Pie tam salīdzina raksturīgos simptomus, kuri ir novēroti medikamentu izmēģinājumu laikā, ar konkrēto pacientu individuālajiem simptomiem. Precīzus datus par katra medikamenta reālo iedarbību uz dzīvu organismu iegūst pamatojoties uz izmēģinājumiem ar veselajiem brīvprātīgajiem, atbilstoši precīziem un stingriem noteikumiem. No humānisma viedokļa izmēģinājumiem ar veseliem cilvēkiem ir zināmi ierobežojumi – nebūtu pieļaujama saindēšana ar toksiskiem vielām masīvās devās vai ilgstoši. Tādēļ datus iegūst no farmakoloģijas, farmako-toksikoloģijas, toksikoloģijas. Preparāta iedarbības aprakstu sauc par medikamenta patoģenēzi vai portretu.

Pamatojoties uz līdzīgo simptomu salīdzināšanu, izvēlas konkrētam pacientam visatbilstošāko medikamentu. Tas atbilst homeopātijas nākošam pamatprincipam – similia – katram individuālam pacientam jāizvēlas atbilstošs individuāls medikaments.

Hanemans bija ne tikai ģeniāls ārsts, bet arī izcils ķīmiķis, farmakologs un aptiekārs. Uzticīgs profesionālam pienākumam, viņš bija pedantiski precīzs. Viņa zāļu pagatavošanas rekomendācijas arī mūsdienās atbilst visiem zinātnes kritērijiem.

Hanemans izveidoja un pamatoja pilnīgi jaunu farmāciju. Viņš pilnībā noraidīja jēdzienu „aptuveni”. Pēc iespējas, Hanemans pats vāca izejmateriālus un gatavoja ekstraktus, jo gribēja būt pārliecināts par to patieso tīrību. Par izejmateriālu homeopātisko preparātu pagatavošanai kalpo visa dabas pasaule, KAS IEDARBOJAS UZ DZĪVU ORGANISMU: augi, minerāli, dzīvnieki (mūsdienās arī starojums, piem. rtg.), tāpat arī sintētiski iegūti ķīmiski savienojumi. Hanemans pats atklāja rindu ķīmisku savienojumu un pats izstrādāja jaunas medikamentu pagatavošanas metodes (piem. Calcium carbonicum Hahneman, Mercurius solubilis Hahneman u.c.). Viņš pats izmēģināja un aprakstīja 80 homeopātisko preparātu patoģenēzes, kuras joprojām sekmīgi izmanto visi homeopāti. Hanemans pirmais atklāja koloidālos šķīdumus. Sākotnēji savos eksperimentos Hanemans pielietoja medikamentus atbilstoši tajā laikā izmantotajām formām un devām, un konstatēja, ka to iedarbība ir pārāk izteikta vai arī ļoti vāja. Pamatojoties uz saviem novērojumiem, viņš izdarīja loģisku secinājumu, ka nepieciešams pilnveidot zāļu pagatavošanu un optimizēt attiecību starp kvantitatīvo un kvalitatīvo. Tāpat viņš redzēja, ka jūtība un reakcija uz medikamentiem dažādiem indivīdiem ir atšķirīga, un dažādos cilvēku reaģēšanas tipus ņēma vērā viņu ārstēšanas individulizācijā. Šo mērķi Hanemans sasniedza ar medikamentu devas minimizāciju un aktivitātes paaugstināšanu, ko panāca medikamentu apstrādes procesā (ar saberšanu un ar atšķaidīšanu un sakratīšanu). Homeopātija ir dinamiska zinātne, ko apstiprina arī Hanemana sarakstītie darbi. Viņš savu fundamentālo darbu „Ārstniecības mākslas Organons”, homeopātijas un visu homeopātu grāmatas grāmatu, vairākkārtīgi papildināja, tas tika sarakstīts laika periodā no 1810. g. līdz 1843. g. kā seši atsevišķi, viens otru papildinoši darbi. Pēdējais, sestais, izdevums tika publicēts jau pēc viņa nāves.

Homeopātiskās zāles tiek gatavotas no izejmateriāliem, ja tie šķidrā veidā tos apzīmē kā urtinktūras, ja cietā veidā – ursubstances. Būtiskākais homeopātisko preparātu sagatavošanas procesā ir potencēšana un dinamizācija. Lai minimizētu medikamenta devu izmanto tā atšķaidīšanu. Arī konvencionālā vai ierastā medicīna izmanto atšķaidītas zāles, arī ļoti lielus atšķaidījumus. Šajā gadījumā ņem medikamentu un atšķaida līdz vajadzīgai koncentrācijai uzreiz, t.i. vienā piegājienā. Lai pagatavotu homeopātisku preparātu veic daudzpakāpju atšķaidīšanu. Visbiežāk iz- manto decimālo skalu, ko apzīmē ar romiešu ciparu X vai ar D, un centismālo skalu, ko apzīmē ar romiešu ciparu C. Ņem 1 daļu izejmateriāla un 9 daļas vai 99 daļas atšķaidītāja (ūdens, alkohols, piena cukurs) un sajauc, sakratot vai saberžot – iegūst pirmās pakāpes atšķaidījumu 1X (1D) pēc decimālās skalas vai 1C pēc centismālās skalas. Lai iegūtu nākamās pakāpes atšķaidījumu – ņem 1daļu 1X (1D) atšķaidījuma un 9 daļas vai 99 daļas atšķaidītāja un sajauc, sakratot vai saberžot – iegūst otrās pakāpes atšķaidījumu 2X (2D) vai 2C. Tādā veidā turpina, līdz iegūst nepieciešamās pakāpes atšķaidījumu, piem. 30X (30D) vai 200C. Pakāpenisko atšķaidīšanu apzīmē kā potencēšanu (lat.val. potentia – iespēja, spēja). Tādejādi medikamentam tiek dota iespēja un spēja iedarboties visoptimālāk. Pastāv tāda noteikta konstante kā Avogadro (it. zin. Amadeo Avogadro 1776. – 1856.) skaitlis jeb atomu vai molekulu skaits vienā molā vielas. Virs 12 centismalās skalas pakāpes atšķaidījuma, atbilstoši Avogadro konstantei, vairs nav ne molekulu, ne atomu. Bet molekulu un atomu nav!!! Ko nu? Tā ir mistika! Tā jau var nokaut jebkuru radošumu! Tad der atcerēties, ka materiālā pasaule turpinās arī aiz molekulu un atomu izmēriem – pastāv arī citas materiālās sīkvienības: elektroni, protoni un kvarki. Tāpat der atcerēties, ka pastāv citi zinātnes atklājumi: kvantu fizika, kvantu ķīmija u.c… Var teikt ka homeopātiskā farmakoloģija atbilst nanotehnoloģijām (gr. val. nannos – punduris) vai nanofarmakoloģijai. Pārnesot jebkura veida informāciju uz informācijas nesēju, parasti, maģisko vārdu ABRAKADABRA vietā tiek izmantots vairāk vai mazāk brutāls spēks. Piemēram, ierakstot DVD RW matricē filosofisku disputu, to izdarīs lāzerstars. Uzrakstot uz tīra papīra lapas dzejas vārsmas ar pildspalvu, to veiks muskuļu spēks. Arī pagatavojot homeopātiskos preparātus, tiek izmantots spēks – pēc katras atšķaidīšanas pakāpes šķidrās vielas tiek spēcīgi sakratītas un cietās vielas tiek saberztas, to dara cilvēks vai tam paredzēta iekārta. Var teikt, ka šādi izejmateriālu saturošā informācija tiek pārnesta uz matricu. Hanemans nosauca to par dinamizāciju (sengr. dynamikos – dynamos – spēks). Nozīmējot izvēlēto homeopātisko preparātu un izvēloties šī preparāta potenci, devu, atkārtojuma biežumu jāņem vērā arī organisma reaktivitāte (lat. val. re-atpakaļ, actio – darbība). Tā ir organisma spēja reaģēt uz apkārtējās vides faktoru iedarbību. Organisma atbildes reakcija var izpausties dažādi – kā aizsargrefleksi, kā iekaisuma reakcijas, kā alerģija, kā imunitāte u.c. Reaktivitāti, kas ir visu organismu pamatīpašība, iespaido, kādā stadijā ir saslimšana u.c. individuāli faktori. Homeopātiskās zāles iedarbojas uzreiz, bet organisma atbildes reakcijas un atveseļošanās laiks ir atkarīgs arī no paša organisma reaktivitātes. Dažādās kultūrās un dažādos laikos organisma reaktivitāti apzīmēja dažādi – prana, ci, gars u.c. Hanemans to apzīmēja kā „dzīvības spēks”. Tas ir tas, kas atšķir dzīvu organismu no svaigi miruša.

Samuela Hanemana ģeniālais izgudrojums – homeopātiskā farmācija, ļauj sekmīgi izmantot homeopātiski pagatavotus preparātus arī tādās farmakoterapijas sistēmās, kuru teorētiskā bāze krietni atšķiras no Hanemana homeopātiskās farmakoterapijas, piem. antropozofā medicīna (Rudolf Joseph Lorrenz Steinert), homotoksikoloģija un antihomotoksiskā terapija (Hans-Heinrich Reckeweg ), bioķīmiskās terapijas metode (Wilhelm Heinrich Shcussler) u.c.

Lielākā daļa līdz šim veikto klīnisko homeopātijas un allopātijas salīdzinājumu ir veikti atbilstoši allopātijas teorētiskai bāzei. Tikpat labi varētu veikt divu automašīnu salīdzināšanu. Vienai būtu benzīna dzinējs un otrai dīzeļdzinējs, bet abām pirms starta ielietu bākās dīzeļdegvielu…

Tad varētu lepni paziņot – benzīndzinējs nekam neder! Protams, homeopātijai ir izcils defekts, kurš kaitina tās oponentus – homeopātija darbojas efektīvi.

Pasaules elite un karaļnami ir atzinuši homeopātisko ārstēšanu sev gana labu esam. Vienlaicīgi nevar nepiekrist Mātes Terēzes (Blessed Teresa of Calcutta - Agnese Gonxhe Bojaxhiu 1910.–1997.), kura pati studējusi un lietojusi homeopātiju, uzskatam, ka homeopātiskā ārstēšana ir ļoti nepieciešama Indijas nabadzīgajai un nomāktajai tautai it īpaši, un visām citām pasaules tautām kopumā, tās vieglās pieejamības, iedarbības un zemo izmaksu dēļ.

Samuela Hanemana viens no mīļākajiem teicieniem:

Sapere aude (uzdrīksties būt gudrs).

Ar cieņu, ārsts – homeopāts Juris Jakušenoks

P.S. Homeopātija – gudras zāles gudriem cilvēkiem.
Uzņemoties pašārstēšanos, katram pašam ir jāapzinās un jāuzņemas arī pašrisks par šādas rīcības gaitu un iznākumu.

Autora priekšvārds

Pēdējos gados radusies liela interese par alternatīvajām ārstniecības metodēm. Pie tām pieder arī homeopātija. Kādi ir homeopātiskās metodes pamatprincipi? Vadoties pēc praktiskā darba ilggadējās pieredzes, zinu, ka ļoti bieži cilvēkiem ir pilnīgi nepareizi priekšstati par homeopātiju. Atnākot pirmo reizi pie ārsta homeopāta, daudzi apgalvo, ka vēloties ārstēties ar tējiņām. Tā nav homeopātija, bet fitoterapija. Homeopātijā ārstnieciskos līdzekļus – zāles, gatavo no dabīgām izejvielām: augiem, minerāliem, dzīvnieku izcelsmes produktiem (čūsku un bišu indes u.c.), kā arī no dažām alopātiskām (parastām) zālēm, tās daudzkārt atšķaidot.

Kas ir homeopātiskā ārstēšanas metode?

Vārds homeopātija ir grieķu izcelsmes – homoios – līdzīgs, pathos – ciešanas. Šo metodi izveidoja vācu ārsts Zamuels Hānemanis (1755 – 1843) pamatojoties uz līdzības principiem, t.i. similia similibus curentur – līdzīgu ārstē ar līdzīgo. Tas nozīmē, ja augs, minerāls vai cita viela lielās devās veselam cilvēkam izraisa noteiktas slimīgas parādības vai rada kādu slimībai atbilstošu ainu, tad mazās devās, šis līdzeklis palīdz izārstēt attiecīgo slimību vai slimīgo stāvokli. Jādomā, ka tas daļēji izskaidrojams ar fiziologa N. Vedenska mācību par parabiozi. Viņš uzskata, ka slimības laikā mainās audu fizioloģiskā labilitāte, jebkuri audi spēj izturēt noteiktu funkcionālu slodzi. Slimības laikā rodas ”pārkairināmība”, t.i., vietējs stabils kairinājums, kas ārēji izpaužas attiecīgo audu funkcijas atslābšanā, šajā stāvoklī audi spēj uztvert vāju specifisku kairinātāju, turpretim neuztver spēcīgus vai pārāk biežus kairinātājus, t.i. lielas zāļu devas. Tātad slimību var uzskatīt kā audu parabiozi un mazās homeopātiskās zāļu devas tad ir adekvātākas, piemērotākas slimajiem audiem.

Homeopātijas trīs pamatprincipi:

1. līdzības princips,

2. mazās devas,

3. zāļu līdzekļu izmēģināšana veseliem cilvēkiem.

Ārsti ar sevi un brīvprātīgo cilvēku grupām veikuši sarežģītus eksperimentus. Daudzi pēc šīs grāmatas izlasīšanas domās, ka tagad tikai jāsāk pašam ārstēties ar homeopātiskām zālēm, taču tas nebūt nav tik vienkārši. Izvēloties zāļu līdzekļus, cilvēks jāuzskata kā veselums: kā vienreizīgs indivīds, līdz ar to katrā gadījumā jābūt individuālai pieejai. Tas nozīmē, ka jāizprot slimības būtība, jāņem vērā cilvēka konstitūcija – ķermeņa uzbūve, izskats, raksturs, dzimums, izturēšanās, agrāk pārciestās slimības, jāzina no kā pašsajūta uzlabojas vai pasliktinās, kāds ir sāpju vai citu sajūtu raksturs. Tā, piemēram, ja sūdzības simptomi un analīžu dati vienādi blondam, tuklam, lēnīgam pacientam un tumšmatainam, kalsnam, ātras dabas cilvēkam, katram nozīmēs citu līdzekli.

Ārsts homeopāts uzskata, ka jāārstē cilvēks, bet ne atsevišķa slimība (diagnoze) vai simptoms. Lai varētu noteikt pareizu diagnozi, nepieciešama arī vispusīga klīniska izmeklēšana.

Homeopātija atšķiras no tradicionālas medicīnas ar zāļu līdzekļa devām un cilvēka individualitātes ievērošanu jebkurā gadījumā. Cilvēkam, ieteicams, jebkurā gadījumā, ievērot pareizu dzīves veidu un uzturu. Ārstējoties ar homeopātiskiem zāļu līdzekļiem nav ieteicams lietot daudz saldumu, kafiju, tabaku, alkoholu, stipras garšvielas un piparmētru tēju.

Homeopātiskās zāles var būt dažāda veida: pilienidilūcijas, pulveri-triturācijas, tabletes un globuļi (mazi cukura zirnīši), kuros ir iežāvētas zāles, kas labi noder bērnu praksē.

Ārīgi lietojamās zāles – spirta un ziepju spirta šķīdumi, eļļas un ziedes. Izejmateriāls ir svaigi un žāvēti augi, vai to daļas: ziedi, lapas, saknes, mizas.Augus sasmalcina, aplej ar spirtu un pēc noteikta laika izspiež. Tādejādi no svaigiem augiem iegūst esences, bet no žāvētām drogām – tinktūras.

Tālāk, atšķaidot tinktūras un esences iegūst pilienus (attiecības ir 1:10 vai 1:100). Katru nākamo atšķaidījumu iegūst, ņemot 1:10 vai 1:100. Pēc tam katras pakāpes atšķaidījums ir intensīvi jāsakrata. Atšķaidot drīkst izlaist tikai vienu pakāpi.

Minerālus, metālus, nešķīstošas vielas saberž ar piena cukuru. Katras pakāpes zāles jāberzē vismaz ½ stundu. Nešķīstošo vielu augstākas pakāpes atšķaidījumus arī pagatavo šķidrā veidā. Homeopātisko atšķaidīšanu sauc par potencēšanu un atšķaidījumu – par potenci.

Par devām. Akūtu, t.i., pēkšņu un organisku (redzams bojājums) slimību ārstēšanai dod zemākas potences un biežākas devas. Atsevišķos gadījumos pat ik pēc 15-20 minūtēm, bet citos gadījumos tikai 1-2 reizes mēnesī. Hronisku un funkcionālu slimību ārstēšanai-vidējas un augstas potences un retākas devas. Jo biežāk jādzer zāles, jo deva mazāka. Parastā deva ir pa 10 pilieniem 1-3 reizes dienā. Ja zāles dzeramas ik pēc 2 stundām, tad pa 5-6 pilieniem, ja, ik pēc 10 minūtēm, tad tikai 2-3 pilieniem

Atsevišķos gadījumos sākumā var būt pat pasliktināšanās, tas norāda, ka zāles izvēlētas pareizi. Tomēr, ja šīs pasliktināšanās nav, tas nenozīmē, ka izvēle nepareiza.

Zāles ieteicams dzert ½ – ¼ stundu pirms vai pēc ēšanas ar ēdamkaroti ūdens.

Pieaugušam ieteicams dot 8-10 pilienus, 1 tableti, 4-5 zirnīšus, naža galu pulvera (krietnas pupas lielumā). Tomēr jāatgādina, ka atbilstošas zāles var izvēlēties tikai ārsts homeopāts, un, ka dzerot „stiprāku un lielāku” devu, ārstēšanās efekts nebūs ātrāks, reizēm gluži pretēji. Hronisko slimību gadījumā cilvēkam jābūt pacietīgam, jo dažās dienās rezultātu nebūs, tāpat noturīgs efekts nav iegūstams arī dažās nedēļās.

Mazliet vēstures

Homeopātijai Latvijā ir senas tradīcijas. Rīgā ārsti homeopāti sāka darboties jau 19. gadsimta pirmajā pusē. Pēc viņu lūguma 1833. gadā Rīgā tika nodibināta homeopātiskā aptieka, kura bija pirmā visā cariskajā Krievijā. Šī aptieka darbojas vēl līdz šai dienai. Vēlāk tika atvērtas arī citas aptiekas. Līdz Otrajam pasaules karam Rīgā bija četras homeopātiskās aptiekas, kā arī aptiekas Bauskā un Liepājā. Otrā pasaules kara laikā un drīz pēc tā, aptiekas likvidēja. Saglabājusies vienīgi aptieka Vaļņu ielā 26. Šajā ēkā tā bija no 1907. gada līdz 1994. gadam. Pirms tam šī aptieka atradās vietā, kur šobrīd ir Galerija Centrs.

1994. gadā aptieka tiek pārcelta uz Lāčplēša ielu 7, bet neilgi pēc tam aptieka pārceļas uz ielas pretējo pusi, Skolas ielu 14. Aptiekas telefons ir 67240085. Mūsu homeopātiskajā aptiekā strādā ļoti pieredzējuši farmaceiti, kas savas zināšanas nodod jaunajiem darbiniekiem. Padomju Savienībā medicīnas institūtos ne ārstiem, ne farmaceitiem zināšanas par homeopātiju nesniedza. Iegūt zināšanas par homeopātiju varēja tikai ar paša iniciatīvu. Tā, es 1964. gadā beidzu kursus, un no tā laika turpinu strādāt kā homeopāts m/s ARS. Tāpat varam lepoties, ka mūsu aptiekā, kopš pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākuma līdz pat savai nāvei, 1983. gadā, 82 gadu vecumā strādāja farmaceite Elena Eversa. Viņa šo darbu sāka septiņpadsmit gadu vecumā Pēterburgā, iegūstot homeopātisko farmaceitisko izglītību. E. Eversa savā darba mūžā apmācījusi vairākas farmaceitu paaudzes. Arī aptiekas pārvaldniece Mirdza Ozoliņa strādāja aptiekā no 1947. gada līdz 2003. gadam, pēc tam turpināja darbu kā konsultante.

20. un 30. gados Latvijā darbojās vairāki ārsti homeopāti. Rīgā no tiem ievērojamākie-Haralds Lūkins, N. Martena, P. Zēničs, ārsts Riņķis, kurš bija pievērsies arī iridodiagnostikai (diagnostika pēc acs varavīksnenes). No lauku ārstiem pazīstamākais Latvijā un arī Lietuvā bija ārsts M. Šimiņš. Viņš dzīvoja Skaistkalnes apkārtnē un 1941. gadā tika deportēts uz Sibīriju, kur miris. M. Šimiņš ļoti daudz darījis homeopātijas popularizēšanā, izdodot gan tulkotas, gan paša sarakstītas grāmatas par homeopātiju. Pirms otrā pasaules kara izdotajā „Veselības leksikonā”, ko sarakstīja Latvijas ievērojamākie ārsti speciālisti, katras slimības ārstēšanai norādītas arī ieteicamās homeopātiskās zāles.

Pēckara laikā līdz 1952. gadam Rīgā darbojās privāti praktizējoši ārsti: R. Krūmiņš, K. Vulfins, I. Leja, 1958. Lūkins, Zēničs, J. Paukšēna u.c. 1958. gadā ārstu homeopātu privātpraksi aizliedza. Latvijas iedzīvotāji palika bez homeopātu palīdzības. „Pagrīdes darbu” turpināja ” kaktu dakteri” ar un bez ārsta izglītības.

1964. gadā Zinātniskā Medicīniskā padome pieņēma lēmumu, ka homeopātiskā aptieka Rīgā jāslēdz, jo šeit nav ārstu homeopātu (Maskavā tajā laikā darbojās Homeopātiskā poliklīnika ar 80 ārstiem, tāpēc Maskavas aptiekām slēgšana nedraudēja).

Tikai pateicoties toreizējās aptiekas vadītājas pūlēm, 1965. gada rudenī Rīgā, Lubānas ielā noorganizēja Maskavas homeopātiskās poliklīnikas filiāli, kur strādāja 6 ārsti. Līdz ar to aptieka tika paglābta no likvidēšanas. Filiāle darbojās 3 mēnešus. Tad to slēdza, it kā nepiemērotu telpu dēļ. Pēc iedzīvotāju neatlaidīgiem lūgumiem 1966.gada 6. janvārī Rīgas pilsētas 5. poliklīnikas paspārnē atvēra Homeopātisko maksas ārstniecības nodaļu. 1989. gada janvārī šo nodaļu pievienoja Veselības Aizsardzības ministrijas poliklīnikai Skolas ielā 5, uzlabojot mediķiem darba apstākļus (poliklīnikas iepriekšējās telpas atradās puspagrabā Dzirnavu ielā 48). 1992. gadā uz telpām Skolas ielā pārcēlās medicīnas sabiedrība ARS. Speciālisti homeopāti ir gan terapeiti, gan ausu-deguna-kakla ārsti, ginekologi, acu ārsti, ādas ārsti. Pieteikšanās pie ārsta pa tālr.: 67201006, 67201007, 69201008.

Kopš 1989. gada Homeopātu Asociācija rīkoja kursus, 1-2 reizes gadā, homeopātijas pamatzinību apgūšanā. Var teikt, ka visi Latvijā strādājošie ārsti homeopāti specialitātes pamatus apguvuši pie mums.

Tā kā zāļu izvēle ir katram cilvēkam individuāla, tad šajā grāmatā minēšu visraksturīgākos simptomus un biežāk lietojamos zāļu līdzekļus. Ieteicams gan, it sevišķi hronisku slimību gadījumā, griezties pie ārsta, kurš vislabāk pratīs izvēlēties piemērotākos ārstēšanas līdzekļus.

Homeopātisko zāļu lietošanu atsevišķos gadījumos neizslēdz arī vienlaicīgu, tradicionālo zāļu izmantošanu. Tāpat homeopātija labi apvienojama ar dažādām fizioterapijas procedūrām, masāžu, adatu terapiju.

Homeopātiskās zāles nevar aizvietot operāciju, apstarošanu vai ķimioterapiju, ārstējot onkoloģiskās slimības, taču palīdzēt to darbībai tās var. Tāpat homeopātiskās zāles nevar aizvietot operāciju, ja tā nepieciešama, akūtas saslimšanas gadījumā.

Iedarbojoties regulējoši uz slimo orgānu, homeopātiskās zāles pastiprina organisma pašaizsardzības spējas, tādejādi palīdzot izārstēties.

Homeopātisko zāļu nepanesība novērojama ļoti reti, pie tam homeopātiskie līdzekļi lieliski ārstē alerģiskās slimības. Praktiski nav slimību, pret kurām homeopātijā nebūtu zāļu, tikai ārstam tās jāprot izvēlēties. Reizēm gan nepietiek tikai ar homeopātiskām zālēm, bet tās jebkurā gadījumā spēj palīdzēt tradicionālajai medicīnai.

Pēdējos gados vairākas ārzemju firmas piedāvā zāļu kompleksus, kas veidoti pēc antihomotoksiskās terapijas principiem. Arī šos zāļu līdzekļus jāizvēlas ārstam, jo dažādiem cilvēkiem (pēc rakstura, vielmaiņas, uzbūves) ar vienādām sūdzībām jāpiemeklē konkrētam pacientam visatbilstošākais preparāts.

Rasma Kalniņa

Par homeopātisko preparātu iegādi vairāk uzzini šeit:homeopatiskaaptieka.lv
Zāļu nepamatota lietošana ir kaitīga veselībai. Pirms zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu.